Evija

Vai jauncelamaja Gaismas Pili nakotne bus lielveikals? Vai Krievija okupes Latviju? Vai cietums tiešam var darboties ka paraudzinašanas iestade? Šie ir tikai daži no šodien bieži interneta komentaros cirkulejošiem jautajumiem, uz kuriem sava ironiskaja nepareizaja romana atbildes sniedz satirikis Olafs Zellis. Autors globalizacijas iespejamas sekas literari fikset centies pirms vairak ka desmit gadiem, tacu dažadu iemeslu del darbs palicis neizdots. Tagad, secinot, ka taja aprakstitas fantazijas aizvien vairak tiecas realizeties dzive, autors beidzot sadušojies darbu publicet, ka vinš pats teic - kamer tas vel nav parverties par vesturisku hroniku. * * * Autora pavadvards Gramatina tapusi jau sen, laika, kad latvieši vel nebija vilušies Atmodas idealos, priecajas par ieklušanu NATO un Eiropas Savieniba, kad škita, ka pilnigi un galigi esam izravušies no Liela Laca ketnam, ari „padomju cilveki” tudal atzis gansu pašnoteikšanas tiesibas un nu tik saksies „ista dzive” ar neierobežotiem kreditiem un viesošanos teiksmaino arzemju radu villas, vispar - kaut pastalas, bet brivi! Dalai „letinu” eiforija tomer driz pargaja, es mazliet lepojos, ka piedereju pie ši mazakuma, kas pamanija, ka valsts liktenlemeji nebut negrib staigat pastalas, ja tas nav izgatavotas no platina. Laikam jau skaudibas dzits, uzrakstiju šo sacerejumu. Neviens negribeja to iespiest, un es samierinajos ar likteni. Bet tad ieveroju, ka musu dievzemite notikumi virzas uzkritoši lidzigi „Evijas” sižetam, un nobijos, ka mana fantastiska iecere drizuma parvertisies parasta vesturiska hronika un galigi zaudes jegu, tadel piekeros iespejai publiceties „Publicetava”. Nemiet par labu!